Kovboju filmās sirmi vīri sēž uz dēļu grīdas pie savas mājas šūpuļkrēslā, malko dzērienu un dziļdomīgi vēro apkārtni. Vieta, kurā viņi jūtas tik labi, ir terase. Tāpēc arī mēs pēc savrupmājas uzcelšanas, kādu brīdi padzīvojuši mājā, ķeramies pie teritorijas labiekārtošanas. Maza pauze būtu vēlama, jo viena lieta ir plānošana "uz papīra" un vizuālie attēli, pavisam cita – realitāte dabā.

Terase ir atklāta vai daļēji slēgta platforma atpūtai un darbam svaigā gaisā, pārsvarā izmantošanai vasaras mēnešos. Tā var atrasties dārzā, pie mājas sienas, virs verandas, pat uz jumta vai kokos. Arī terasēm ir sava mode. Ziemeļeiropā modeļi attīstās, pielāgojoties vietējam klimatam, ilgtspējai un dzīvesveidam, ļaujot pavadīt laiku ārā pat gada vēsākos mēnešos. Populāri kļūst bīdāmi vai izvelkami jumta pārsegi, kas ļauj izmantot slēgto terasi visā gada garumā un arī lietū. Pilsētās iecienītas kļūst terases uz daudzstāvu ēku jumtiem, piedāvājot skaistus skatus un atpūtas zonu, kas bieži papildināta ar dārzu kastēm. Šādas terases bieži kombinē ar efektīvu vēja aizsardzību un siltinātu grīdu.

Pasaulē aug pieprasījums pēc ekoloģiski draudzīgiem materiāliem un ilgmūžīgiem risinājumiem. Piemēram, kompozītmateriāla (WPC) un termokoka grīdas prasa nelielu kopšanu, ilgi kalpo arī mitrumā un aukstumā. Aktuālas ir terases ar integrētu apkuri – tā var būt zemgrīdas vai infrasarkanās grīdas sildīšanas sistēmas, kas ļauj izmantot terasi agrā pavasarī un vēlā rudenī. Uz speciāli būvētām terasēm var novietot grilu, var pat izveidot ugunskura vietu (protams, jāievēro atbilstoši būvnoteikumi un tuvumā jātur ugunsdzēšamais aparāts).

Dzimtā priede