Kamēr tiek skaisti runāts par to, ka jāsamazina siltumenerģijas patēriņš un ēku emisijas, realitātē Latvijas iedzīvotāji dzīvo mājokļos, kas lielākoties būvēti laikā no 1930. līdz 1980. gadam. 

Protams, reklāmās sola vienkāršu risinājumu – uzstādi "smart" termostatu, un apkures rēķins saruks teju pats no sevis. Taču vai digitāla vadība patiešām spēj mainīt fiziku vecā mājā?

Problēma nav lietotnē, bet sienās

Latvijā dominē pirmskara mūra un koka ēkas, padomju laika daudzdzīvokļu nami ar vertikālo stāvvadu sistēmu un privātmājas ar daļēji modernizētu apkuri.

Ēkām, kas būvētas līdz Otrajam pasaules karam, visbiežāk ir biezas sienas, bet nevienmērīga siltumizolācija. Tajās bieži vien ir individuāla apkure vai modernizētas apkures sistēmas un liela siltuma inerce. Savukārt padomju laika daudzdzīvokļu mājās ir vertikālās stāvvadu apkures sistēmas, centralizēta siltumapgāde, un dzīvoklim bieži nav pilnīgas kontroles pār siltumu. Savukārt ne tik jaunās privātmājās ir dažādu paaudžu apkures sistēmu kombinācijas: katli, granulas, malka vai gāze un nevienmērīga siltuma sadale. Un praktiski visos gadījumos sākas konflikts starp digitālo vadību un fizikas likumiem.