Trušu gaļas ražošana ir viena no ekonomiski pievilcīgākajām lopkopības nozarēm – ātrā augšana, augsta barības konversija un pieaugošais pieprasījums pēc veselīgas gaļas to padara par perspektīvu virzienu gan piemājas saimniecībās, gan rūpnieciskās fermās. Šajā rakstā aplūkoti galvenie šķirņu izvēles, nobarošanas un gaļas kvalitātes aspekti, kas nosaka ražošanas efektivitāti un produkcijas konkurētspēju tirgū.

Trušu gaļas intensīvai ražošanai vispiemērotākās ir vidēji lielās šķirnes ar pieaugušo dzīvmasu 4–5,5 kilogrami. Mātītes parasti ir smagākas (par 5–10%) par tēviņiem. Lielākas šķirnes izmantojamas rūpnieciskai krustošanai kā tēva forma ar vidējām mātītēm heterozes efekta iegūšanai. Jauntruši triju mēnešu vecumā sasniedz 2,6–3,3 kg dzīvmasas un ir realizējami – ar nosacījumu, ka ēdināšana ir intensīva ar kombinēto spēkbarību (kopproteīns 15–18%). Pēc šā vecuma strauji sāk veidoties taukaudi, kuru sintēze prasa daudz vairāk barības vielu nekā muskuļaudu sintēze, un tas sadārdzina turpmāko nobarošanu.