Kartupeļu audzētājiem nav jāpazīst vesels saraksts ar kaitēkļiem, tiem raižu parasti pietiek ar vienu – kartupeļu lapgrauzi jeb Kolorādo vaboli. 

Pēdējo gadu ziemas ir labas kaitēkļa sabiedrotās, jo augsne sasalst minimāli, un, ja arī sasalst, tad pieaugušie īpatņi to ir jutuši, jau dodoties ziemot. 

Jūnijā no augsnes turpinās izlīst pārziemojušās vaboles (pirmās mēdz uzrasties jau maijā), lai, minimāli barojoties, tās lapu apakšpusē dētu dzeltenoranžu oliņu kopas. Nereti arī jūnijā iestājas vēss un ilgstoši mitrs laiks – tad var cerēt, ka daļa oliņu aizies bojā. Savu ēdienkarti ar tām papildina arī zeltactiņas, mārītes un blaktis, bet to darbība salīdzinājumā ar vaboļu dējību ir niecīga. Nepilnu divu nedēļu laikā izšķiļas kāpuri, kuru restorāna nedēļa, negausīgi ēdot un augot, ievelkas līdz mēnesim, bet no augiem paliek pliki stublāji. 

Putni, kas, kartupeļus stādot, bariem uzturējās laukā, lapgrauža kāpurus par ēdamiem neatzīst un stādījumam nemaz netuvojas. Bieži vien nekas cits neatliek, kā izmantot insekticīda smidzinājumu, ko ieteicams lietot mazākajiem – pirmā un otrā auguma – kāpuriem.