Plaši pazīstamu kviešu šķirņu līdzautore gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Pārliecināta, ka ikkatrā valstī jābūt pieejamiem pašu selekcionētiem graudaugiem, kas nodrošina pārtikas pašpietiekamību. Vairāk nekā 50 gadu laikā pārliecinājusies – daba visu saliek pa plauktiņiem, un cilvēkam jāmāk no tā izvēlēties.

Ne tikai par šo, bet arī par spītu radīt pārtikas kviešus Latvijā un būtiskāko ieroci Latvijas kviešu selekcijā – ziemcietību, saruna ar ilggadējo Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) pētnieci un selekcionāri Viju Strazdiņu, kura nu devusies pelnītā, taču nebūt ne laiskā atpūtā.

Neraugoties uz to, ka nozares ļaudis un ne tikai jūs zina jau gadu desmitiem, tomēr vaicāšu – esat šepat pie Stendes piedzimusi un uzaugusi un vai vecāki arī bija saistīti ar augiem un selekciju? Kāpēc jūs izvēlējāties šo ceļu?

Es neteikšu, ka man ir tā sauktie zaļie pirkstiņi un viss, ko es stādu, aug. Nē, es esmu Auns pēc zodiaka, un man nekas neaug, ja es sevišķi nepiepūlos. (Smejas.) Šī māja, kas celta 1922. gadā, kurā dzīvoju arī es, savulaik bija jaunsaimniecība, ko veidoja manas vecāsmammas tēvs ar mammu. Un tieši manai vecmammai bija vislabākās atmiņas no Stendes selekcijas stacijas. Viņa ļoti augsti vērtēja gan toreizējo direktoru Lielmani [Stendes vadītājs Jānis Hilarijs Lielmanis (1922–1940), praktiskās laukaugu selekcijas pamatlicējs Latvijā], gan selekcionārus. Ar Lielmaņa mazbērniem mēs joprojām satiekamies. Mums tās dzīves visu laiku iet paralēli. Varbūt tas arī nostrādāja manai izvēlei par labu. Bet – drīzāk tā bija vienkārši tāda apstākļu sakritība.