Sojas pupiņas ir viens no svarīgākajiem olbaltumvielu avotiem, gatavojot dzīvnieku barības devas, un tiek plaši izmantotas cūku ēdināšanā. Tām ir augsta bioloģiskā vērtība un sagremojamība. Pēdējos gados sojas raušiem un spraukumiem strauji ir pieaugusi cena, radot pastiprinātu interesi par sojas audzēšanu Latvijā - sojas pupas izmanto eļļas ražošanai, pārtikā un dzīvnieku ēdināšanā.

Aktuāli kļuvuši jautājumi par vietēji audzētu sojas pupiņu pārstrādi, iegūto produktu ķīmisko sastāvu, barības vērtību un izmantošanas iespējām kā alternatīvu importētiem sojas pupiņu produktiem dzīvnieku ēdināšanā.

Antiēdināšanas vielas sojas pupiņās

Kaut arī sojas pupiņas ir lielisks aminoskābju avots, tajās ir dažādi antiēdināšanas savienojumi, kas ir kaitīgi un pat toksiski. Antiēdināšanas vielas ir ķīmiski savienojumi, kas paši par sevi vai caur vielmaiņas produktiem dzīvnieku organismā traucē barības izmantošanu un negatīvi ietekmē dzīvnieku veselību. Tās parasti atrodas augu izcelsmes barībā, to augstākas koncentrācijas sastopamas tauriņziežos un krustziežos.

Antiēdināšanas vielu faktorus var iedalīt četrās plašās grupās: 1) faktori, kas ietekmē olbaltumvielu izmantošanu un gremošanu; 2) faktori, kas ietekmē minerālu izmantošanu; 3) antivitamīni; 4) citas vielas. Galvenās antiēdināšanas vielas un to rādītāji biežāk izmantojamos barības līdzekļos ir tripsīna inhibitors, ureāze, fitīnskābe, tanīni, lektīns, saponīns.