Parastie cigoriņi ('Cichorium intybus L') ir samērā plaši izplatīti augi, kurus bieži var pamanīt ceļmalās, kad parasti pēc Jāņiem tie sāk ziedēt debesziliem (pārsvarā) ziediem. Cigoriņus var audzēt arī kā kultūraugus, ko saimniecībās arī praktizē ar to divgadīgajām formām, tos audzējot netradicionālai izmantošanai (kā ārstniecības vai pārtikai domātu augu), attiecīgi veidojot specializētas augsekas.

Prasības cigoriņu audzēšanai

Divgadīgie cigoriņi pirmajā augšanas gadā veido pamatlapu rozeti, bet otrajā gadā augi veido puskoksnainu līdz 150 cm garu stublāju. Uz tā izvietojas zilu ziedu ziedkopas un vēlāk arī auglis. Sakne ir cilindriski vārpstveidīga, resna (tāpēc literatūrā nereti tiek runāts par cigoriņu gumiem) un tehnoloģisko gatavību sasniedz pirmā veģetācijas gada beigās, nodrošinot ražu 150–450 g no auga.

Sēklas dīgst 5 °C temperatūrā. Veģetācijas fāzē cigoriņa augs pacieš zemas temperatūras (mīnus 6–8 °C), bet tad var tikt rosināta ziedkāta veidošanās jau pirmajā veģetācijas gadā. Augstākas prasības pēc mitruma ir dīgšanas un intensīvas sakņu gumu veidošanās fāzēs. Vēlamas dziļi caurlaidīgas, pH neitrālas augsnes, nav piemērotas zemas vietas.

Par labākajiem priekšaugiem augsekā tiek ieteiktas labības un kartupeļi, ko agri novāc.