Tuvojoties vakara krēslai un iestājoties naktij vai pēc lietusgāzītes, dārzkopji kļūst tramīgi. Skat, vai jau nelien, klau, vai dārza dziļumos, dobēs, vagās, lecektīs, siltumnīcā nečāpstina, graužot salātlapas, žļembājot gurķēnus, sūcot sārtvaidžus tomātiņus, uzkožot pat sīpollokus! 

Cilvēkam, kas racis zemi, sējis, laistījis, mēslojis, priecājies par pirmajiem sadīgušajiem asniņiem, kopis stādījumus, asinis dzīslās sāk vārīties, iedomājoties vien par to, kā sazin no kurienes ieceļojušais Spānijas kailgliemezis ieturēsies maltītē un ar ko šoreiz dažādos vakariņu ēdienkarti. Nāvi tam! – latvieši kļūst asinskāri sava mazdārziņa sardzē. Miera noslēgšana ar iebrucējiem nav iespējama, teritorija jāatgūst, okupantus ārā, prom, lai lasās! Valstī ieviesta ārkārtas situācija dārzkopībā, Latvijā atjaunots nāves sods un kailgliemežu invazīvā suga pakļauta eksekūcijām ar tūkstoš metodēm.

Nāvējamo līdzekļu apvienojums ir ļoti plašs, medībās izmanto daudzpusīgu arsenālu ragaino radījumu apkarošanai. Upurus gūstā neņem, nobeidz uz vietas. Profesionāle dārzniece nēsā līdzi šķērītes – kā ierauga rāpojošu treknu ķieģeļsarkanu eksemplāru, šņakt!, pārgriež uz pusēm. Iesaka gliemežus nolasīt un nosmacēt burkā. Noslīcināt, vislabāk sālsūdenī. Cita pamācība ir pievilināt kaitēkli ar ēsmu, ielejot vai ievietojot ķeramlamatās alu, kvasu, raudzētu maizi, ieskābušu zafti, un tad utilizēt.