Stādījumu platību un vietējo šķirņu īpatsvara mazināšanās gan kartupeļu audzēšanā, gan sēklkopībā, patēriņa paradumu izmaiņas, kā arī citi izaicinājumi patlaban Latvijas kartupeļu audzēšanas nozarei liek cīnīties par izdzīvošanu. Arī Priekuļu pētniecības centrā, kas kopš 1931. gada ir Latvijā vienīgais jaunu kartupeļu šķirņu veidošanas centrs. Kā kartupeļu selekcionāri redz nozares izaicinājumus, un kā tos vajadzētu risināt? Par to "Agro Tops" vaicāja divām Priekuļu pētniecības centra selekcionārēm, zinātņu doktorēm Ilzei Skrabulei un Ilzei Dimantei.

Latvijā pēdējos desmit gados vērojams būtisks kartupeļu stādījumu platību kritums, kuru noteikti ietekmē arī patēriņa mazināšanās. Kā šo kartupeļu lomas mazināšanos vērtējat no selekcijas un pētniecības skatpunkta?

Ilze Dimante (I.D.): Kartupelis kā produkts pašpatēriņam ir ļoti pieticīgs, vispieticīgākais no visiem lielajiem laukaugiem. Tam vajag vismazāk zemītes, vismazāk ūdens, lai ražotu visvairāk ne tikai kilogramus, bet arī uzturvielas. Gandrīz ikviens Latvijas cilvēks zina – kartupeli ieliks zemē, un tas izaugs. Vērtējot plašākā uzņēmējdarbības tvērumā, kartupeļu audzēšana ir sarežģītāka, ņemot vērā slimību, kaitēkļu ietekmi. To ierobežošanai vajag AAL, tehniku un agregātus. Diezgan dārga ir kartupeļu ražošana. Lai tā būtu ienesīga, vajag augstu ražas līmeni. Ne visi Latvijas saimnieki spēj finansiāli pavilkt kartupeļu lielās ražošanas izmaksas. Lauku atbalsta dienesta (LAD) atbalsta saņemšanai ir deklarēti kartupeļu stādījumi vairāk nekā 7000 hektāru platībā. Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka pavisam, ieskaitot arī mazdārziņus un piemājas zemi, kartupeļus audzē divas reizes lielākā platībā. Interesanti, ka puse no 7000 LAD atbalsta maksājumu saņēmušo hektāru ir līdz vienam hektāram plaši. Tas nozīmē, ka tie ir pašpatēriņa kartupeļi. Stādījumu reālajai, komerciālajai ražošanai tirgum (ciete, čipsi) ir vēl mazāk.