Piesaistīt saimniecībai zinošu, profesionālu veterinārārstu ir ļoti grūti. Viņu Latvijā nav pārāk daudz, turklāt pavisam maz jaunu cilvēku pēc universitātes absolvēšanas vēlas darboties ar produktīvajiem dzīvniekiem," saimniecību apmeklējuma laikā nereti teic piena ražotāji. Kā veterināro pakalpojumu sniegšanu piena un gaļas lopkopības saimniecībām vērtē veterinārārsti? 

Ar kādiem izaicinājumiem viņiem ir jāsastopas? Kā uzlabot ganāmpulku veselību? Aktuālos dzīvnieku veselības jautājumus "Agro Tops" aicināja komentēt veterinārārstu ar 30 gadu pieredzi Āri Žentiņu.

Kā vērtējat liellopu ganāmpulkiem sniegto veterināro pakalpojumu kvalitāti? Daudziem saimniekiem ir izveidojies priekšstats par vairākām spēcīgām pieredzējušu veterinārārstu praksēm, kuru pakalpojumi ir ļoti pieprasīti.

Teikšu skaidri un gaiši – spēcīgas prakses Latvijā patlaban nav nevienam veterinārārstam. Salīdzināsim mūsu prakses ar veterinārārstu praksēm, piemēram, Dānijā, kur deviņdesmito gadu beigās izmantoju iespēju 14 nedēļas stažēties un līdztekus teorijas apguvei asistenta statusā braucu uz fermām un sniedzu pakalpojumus dāņu veterinārārsta vadībā. Ja salīdzinām mūsu produktīvo dzīvnieku prakses ar Dānijas praksēm, mēs esam, atvainojiet, vārgi šļupstētāji. Precizēšu – Latvijas veterinārārsti nav mazspējīgāki vai mazāk izglītoti un zinoši. Nebūt ne! Apkārt valdošā kārtība mums neļauj attīstīt savas prakses.

Lielākā daļa kolēģu cenšas darboties iespējami profesionāli, tomēr ir arī vēl kāds darba kvalitātes rādītājs – tā ir pakalpojuma pieejamība. Nedomāju, ka Latvijā būtu daudz prakšu, kas spēj nodrošināt 7/24 neatliekamo palīdzību, lai gan Latvijā produktīvo dzīvnieku praksēs, kā paši veterinārārsti ir deklarējuši, patlaban praktizē aptuveni 150–200 veterinārārstu. Salīdzinājumam – Izraēlā, kur slaucamo govju ir vairāk nekā Latvijā, praktizē apmēram 50–60 veterinārārsti, un tur nez kāpēc šāda 7/24 neatliekamā palīdzība ir pašsaprotama. Latvijā lielfermeriem ir tāda kā paranoja, viņi domā – ja veterinārārsts netiks pieņemts darbā, iestāsies katastrofa, tāpēc viņi vienkārši pieņem veterinārārstu darbā un padara viņu par tādu kā ganāmpulka veselības nodrošināšanas menedžeri. Šāda pieeja savā būtībā ir kolhoza modelis. Ko gan mēs varam gribēt no veterinārārsta, kurš pieņemts darbā kādā 700 govju saimniecībā un kuram ir jāievēro visi saimniecības iekšējās kārtības rakstītie un nerakstītie noteikumi?

Dānijā es stažējos veterinārajā klīnikā, kur divi veterinārārsti darbojās tikai ar govīm. Viņi apkalpoja apmēram 5000 slaucamo govju, kuras bija apmēram 50 saimniecībās, un darīja tikai to, kas ir jādara veterinārārstam. Cūku ganāmpulkus, kopumā ap 30 000 visu veidu cūku, apkalpoja viens (!) veterinārārsts. Pārāk noguris viņš neizskatījās, kaut arī katru dienu devās 1–2 plānotās veselības vizītēs un ieradās visos vairāku cūku vienlaicīgas saslimšanas gadījumos.