Lauksaimniekam nepieciešams daudz zināšanu, laika stādījumu un savas darbības seku novērošanai, laika domāšanai un redzētā analīzei. Daba daudz ko pasaka priekšā. Ja mēs to neņemam vērā, tā sāk ar mums izrēķināties. Lai nebūtu jāvaino daba un jāprasa atbalsts, katrai kultūrai jāizvēlas tai vēlamie apstākļi un dotajos apstākļos arī platību lielums. Graudaugus nākamajā gadā var pārsēt, bet atjaunot izslīkušu augļu dārzu nevar... 

Arī iepriekšējos simts gados ir bijušas gan ļoti slapjas vai sausas vasaras, gan kailsala ziemas, ļoti zema temperatūra ziemas sākumā vai beigās, bargas salnas pavasaros utt. Pašiem augļkopjiem bija jātiek galā ar to radītiem zaudējumiem. Izdzīvot vieglāk bija tiem, kuri audzēja dažādas kultūras, šķirnes, bija izvēlējušies tām piemērotas vietas, zināja dārzu kopšanas pamatus, ko ieteica priekšteči.

Pēckara laikā neviens, izņemot bioloģiskās audzēšanas piekritējus, nevērtēja sava īpašuma izmantošanas ilggadību, galvenais – iegūt pēc iespējas lielāku peļņu tūlīt, arī ar valsts vai ES atbalstu, izmantojot mūsu apstākļos nepārbaudītus ieteikumus.