Upeņu stādījumu apjoms, īpaši bioloģisko, pēdējos gados Latvijā ir būtiski palielinājies. Tas dod iespēju nodrošināt ar šīm vitamīniem bagātajām ogām ne vien vietējos patērētājus, bet arī attīstīt eksportu. Diemžēl, pieaugot viendabīgu stādījumu platībām, ir lielāks slimību un kaitēkļu izplatības risks, kas, neveicot pietiekamus profilaktiskos un ierobežošanas pasākumus, var radīt lielus zaudējumus audzētājiem.

Sevišķi svarīgi profilaktiskie pasākumi ir bioloģiskajiem audzētājiem, kuri nedrīkst lietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus (AAL), taču arī konvencionālajiem audzētājiem lietošanai atļauto AAL saraksts samazinās, un nākotnē paredzami aizvien lielāki ierobežojumi. 

Turklāt ir kaitēkļi, kuru ierobežošana ar AAL ir komplicēta un bieži vien neefektīva.

Pie tādiem pieder, piemēram, pumpurērces (Cecidophyopsis sp.), kas stipras invāzijas gadījumā var novājināt augu augšanu, kā arī radīt lielus ražas zudumus, jo invadētie pumpuri aiziet bojā. Papildus tam tās var pārnēsāt vīrusslimības, tostarp upeņu virālo pilnziedainību, kas var izraisīt pat 100% augu neauglību.