Audzējot kultūraugu monokultūrā, neizbēgami savairosies konkrētajai sugai raksturīgie kaitīgie organismi. Ābelēm joprojām viena no nozīmīgākajām slimībām ir ābeļu kraupis, ar kuru cīņa katru pavasari atsākas no jauna. Un te jāatgādina, ka augļu dārza aizsardzība sākas ar šķirņu izvēli, kā arī pareizi ierīkotu un koptu stādījumu. 

Smidzinājumu skaits ābeļu kraupim integrētajos stādījumos Latvijā joprojām ir mazāks nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Piemēram, Francijā tas sasniedz 20 reižu, Vācijā – 30. 

Cilvēki maldīgi domā, ka bioloģiskajos stādījumos smidzinājumi netiek veikti. Tieši pretēji – lielvalstīs, kur ir attīstīta bioloģiskā ābeļu audzēšana, smidzina pat divas reizes vairāk salīdzinājumā ar integrēto audzēšanu. Bioloģiskie audzētāji, protams, izmanto bioloģiskajā lauksaimniecībā atļautas vielas – sēru, varu, kālija bikarbonātu, sērkaļķi, bet devas ir lielas, un arī šo vielu ietekme uz vidi ir diskutabla.

Latvijā smidzināšanas intensitāte kraupim pa saimniecībām ļoti atšķiras, daļa smidzina 10 reižu, daļa – trīs, vēl daļa – nemaz, bet kopumā vidēji apmēram 6–7 reizes. Jāatzīst, ka vairākumam ābeļu audzētāju patīk paļauties uz fungicīdiem, jo tā ir vienkāršāk, tomēr jāatgādina, ka augu aizsardzība sākas ar šķirņu izvēli, pareizi ierīkotu un koptu stādījumu.