Pavasarī ir ļoti daudz strazdu. Tie, visticamāk, meklē kaitēkļus. Izdarījuši labu darbu, nāk ķiršu laikā mieloties. Mums ir pieci dažādi paņēmieni cīņai pret tiem.

Sesavas pagasta "ZS Osīši" saimnieki Dace un Mintauts Āboliņi ir Latvijā ļoti labi zināmi augļkopji. Dace Āboliņa, agrāk Lauku konsultāciju centra konsultante, cita starpā ir piedalījusies likumu un noteikumu gatavošanā, bet zinātņu doktors, asociētais profesors emeritus Mintauts Āboliņš desmitiem gadu ir mācījis Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentus. Āboliņi vienlaikus ar darbošanos valsts darbā izveidoja augļu dārzu, kur šogad vāca ābolu rekordražu. Viņi ir arī 2012. gadā izveidotā kooperatīva "Augļu nams" dibinātāji. Dace un Mintauts Āboliņi intervijā stāsta par augļu dārzu kopšanas pieredzi Zemgalē, tostarp par zinātnes atziņu izmantošanu dārza veidošanā, kā arī vērtē kooperācijas svarīgumu augļkopības nozarē.

– Kad sākāt ierīkot augļu dārzu, un cik lielu platību tas patlaban aizņem?

M. Āboliņš: – Pēc dibināšanas 1994. gadā ZS Osīši bija neliela lauku saimniecība, kur audzējām gan labību, gan arī cukurbietes. Ražas nebija īpaši lielas, ik gadu art Zemgales smago smilšmāla augsni nebija viegli, tāpēc sākām domāt par dārza stādīšanu. Turklāt abi ar Daci esam mācīti augļkopji. Tolaik dārza stādīšana Latvijā bija populāra. Par jauna dārza ierīkošanu valsts maksāja subsīdijas – 1000 latu par ha. Tas bija būtisks atbalsts. 2000. gadā, kad piedzima pirmais mazdēls, iestādījām ābeles pirmajā ābeļdārza hektārā. Pēc tam to darījām ik gadu, un nu kopējā augļu dārza platība ir 10 ha – ābeles aizņem 8,3 ha, bumbieres 1,1 ha, bet saldie un skābie ķirši – 0,52 ha.