Pirmkārt - garšas dēļ. Cik daudz tiek un tiks šķēpu lauzts ap jēdzienu garša. Par to daudz un bieži notiek strīdi un diskusijas, bet vienaldzīgo praktiski nav. Tāpēc replikas – tas jau ne pēc kā negaršo vai – mm… tā jau var mēli norīt vienmēr ir bijušas un būs.

Ja runa ir par augļu kokiem, tad ļoti bieži dzirdama ir cita frāze – bērnības garša. Sevišķi bieži tā tiek attiecināta uz āboliem. Katram tā noteikti ir sava, taču šīs frāzes lietošanas biežums liek aizdomāties, kas tad īsti ir tā bērnības garša. Nebūšu oriģināls, bet tas ir saistīts ar šķirņu vecāku ģenētisko materiālu, kas tika izmantots krustošanā. Tajā laika periodā, kas saistīts ar Padomju Savienību, selekcijā tika plaši izmantots tas gēnu materiāls, kas nāca gan no pirmās Latvijas laika, gan Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas, arī Ukrainas un citu republiku selekcijas vietām. 

Viens no pamata ābeļu potcelmiem bija šķirne ‘Antonovka’. Domāju, ka lielākajai daļai nav jāskaidro, kādas garšas īpašības piemīt šai šķirnei. Tai ir augsts organisko skābju īpatsvars, bet salīdzinoši maz cukuru, kas pieaug, tikai sasniedzot pilngatavību, tad šie āboli iegūst saldskābu garšu. Ir cilvēki, kas vēl joprojām meklē dažādus šīs šķirnes klonus.