Tagad zvejnieki jūru vago daudz mazāk, ar dabas draugu atbalstu roņu medības ir stipri ierobežotas, un tie esot ļoti savairojušies.

Pie mums Latvijā ir tik gara piekraste, ka arī tagad, sākoties vasarai, gar jūru vari noiet kilometriem, nesatiekot nevienu cilvēku. Tomēr šonedēļ, ejot no Engures līdz Ķesterciemam, redzu – akmeņainajā selgā uz krastu lavierē kāda platdibene, pagaidu un uzrunāju zvejnieku: kāds šodien loms?

"Es jau nav zvejnieks, es jau tik brīvajā laikā, vaļasprieks. Šodien tukšs, roņi visu noēduši, no zivīm tik galvas palikušas. Bet re – tur zvejnieka sēta, mana laiva arī tur stāv, gribi runāties, meklē Ilmāru, viņš te vienīgais piekrastes zvejnieks palicis," padomu deva vīrs, kurš, kā noskaidroju vēlāk, dēvējams par pašpatēriņa zvejnieku, un tādi piekrastē vēl sastopami itin bieži.

Tā iepazinos ar Ilmāru Raginski – vienu no retajiem atlikušajiem piekrastes zvejniekiem Latvijā, kuram šis arods ir arī pilna laika darbs.

Pie jūras piektajā paaudzē

Kaut kā uzreiz sapratāmies – sākumā tā kā ar jokiem par sacensībām zvejā ar roņiem, dažādiem priekšstatiem par romantiku dzīvē pie jūras un tamlīdzīgi. Ilmārs savā raitajā kurzemnieka runā neaprāvās arī tad, kad piedāvāju šo to no runātā un pie viņa redzētā ierakstīt avīzei. Vai ta’ pirmā reize! Par zvejnieku problēmām viņš jau esot izteicis nezin cik, bet ko tas līdz? Visādu reglamentu un prasību dēļ vietējā zveja vairs nav izdevīga, vietējiem piejūras ciemos darba vairs neesot, jaunatne prom, perspektīvas – nekādas. Tikai rekreācija tūristiem un turīgiem vietējiem ļaudīm.