Tieši Latvijas uzņēmēji, nevis politiskā elite – Saeima un valdība –, ir tie, kuri cenšas ieskatīties tālākā nākotnē un ietekmēt politiku tā, lai atbildētu prognozējamajiem nākotnes izaicinājumiem. 

Latvijas politikas, šī vārda visplašākajā nozīmē, plānošana ir bēdīgi slavena ar savu tuvredzību – reti kurš pasākums plānots ilgākam laikam nekā trīs gadi. Kaut kādā ziņā to nosaka Latvijas valsts budžeta plānošanas horizonts, kas vidēja termiņa budžetam ir trīs gadi. Kaut kādā mērā – mūsu vēlēšanu četrgadīgais cikls, kas nosaka regulāru varas, tās prioritāšu un mērķu vainu. Cīnoties ar to, ir izstrādāti vairāki ilgtermiņa plānošanas dokumenti "Nacionālais Attīstības plāns 2021.–2027." un "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam", plašāk pazīstama kā "Latvija 2030". Tomēr, ja noķertu aiz pogas valsts augstākās amatpersonas, piemēram, Ministru prezidenti Eviku Siliņu, finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu vai Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču un pajautātu – ko tad īsti šie plāni paredz, kādi mērķi Latvijai izvirzīti un kā mēs virzāmies uz to sasniegšanu, esmu diezgan pārliecināts, ka neko daudz vairāk par "āāā..." vai "mmm..."