Joprojām nesatricināms apgalvojums pauž, ka Saules sistēmas planētas Urāns un Neptūns ir tā dēvētie ledus giganti, kuru masas pamata daļu veido īpašajā “karsto ledu” stāvoklī esošas gaistošās vielas. Taču gluži nesen planetologi noformulējuši alternatīvo hipotēzi: “karsto ledu” vietā šo planētu iekšienē drīzāk ir lieli akmens kodoli, kurus ieskauj viegls gāzu apvalks.

Zināms, ka gigantiskā Jupitera blīvums faktiski ir pat mazliet augstāks nekā Urānam, proti, 1,33 grami uz vienu kubikcentimetru, bet vienalga pagaidām neviens īpaši nešaubās par to, ka Saules sistēmas lielākā planēta ir tieši tā dēvētais gāzu gigants: tā sastāv faktiski gandrīz vai tikai no ūdeņraža, taču tā gigantiskā masa (aptuveni 318 Zemes masu) planētas iekšienē veido tik ekstremālu spiedienu, ka ūdeņradis pašā centrā pāriet “metāliskā” stāvoklī.

Urāns sevī iekļauj “tikai” aptuveni 14 Zemes masas, Neptūns – 17, taču to blīvums ir atbilstoši 1,27 un 1,64 g/cm3. Līdz ar to ir skaidrs, ka to iekšienē nevar būt tik spēcīgs blīvums, kā tas ir Jupiteram. Tāpēc planetologi secinājuši, ka ūdeņradis un hēlijs veido labākajā gadījumā tikai aptuveni trešo daļu to kopējās masas, bet zem šā vieglā apvalka vajadzētu būt kaut kam ievērojami smagākam, un tas, visticamāk, ir aptuveni Zemes masas lieluma ciets akmens un metāla kodols.