2007. gadā ierastās neitronu zvaigžņu pulsējošo radiosignālu noklausīšanās laikā astronomi pēkšņi sastapās ar kaut ko ārkārtēju: parastā ik pēc dažām sekundēm pienākošā signāla vietā pienāca tikai viens, kas pats bija garāks par sekundi, taču vienlaikus nesalīdzināmi stiprāks par jebkuru “klasisko” neitronu zvaigžņu signālu. Drīz noskaidrojās, ka signāla avots atrodas Mazajā Magelāna Mākonī, taču vēl joprojām nav izdevies konstatēt, kas tieši tas bijis.

Kopš tā laika no kosmosa līdz Zemes uztvērējiem nonākuši vairāki tūkstoši tādu unikālu signālu, kas nodēvēti par radiouzliesmojumiem. Vairākums saņemti tikai vienā eksemplārā, taču daži bijuši ar atkārtojumiem, turklāt atsevišķos gadījumos tie pienākuši vienmērīgos laika nogriežņos. Pagaidām galvenie aizdomās turamie objekti ir tās pašas neitronu zvaigznes jeb pulsāri, kas faktiski ir maksimāli saspiesti “mirušo” zvaigžņu pārpalikumi, proti, savas evolūcijas pamata posmā to radītājzvaigznes bijušas masīvas, sverot, piemēram, 10–15 reizes vairāk par Sauli. Proti, tādai zvaigznei tikai kodols vien var “svērt” divas reizes vairāk par visu Sauli.