Pirmā krāsa, kas asociējas ar pirti, ir zaļa – dažādās nokrāsās un toņos tā pirtī ir visos gadalaikos un rituālos. Vasarā vairāk ar lapu kokiem. Ziemā dabiski zaļo krāsu iegūst caur skujkokiem. Zaļā ir viena no pamatkrāsām arī latviešu folklorā. Zaļā ir dzīvības krāsa. Tā simbolizē snaudošos spēkus dabā un arī veģetāciju. Zaļais apzīmē arī gribu un pārliecību, zemes spēku. 

Zaļā krāsa latviešu folklorā minēta arī kā pārejas krāsa, kas apzīmē pāreju starp dažādiem stāvokļiem, gadalaikiem – no ziemas uz pavasari un vasaru, kad zaļā krāsa ir savā kulminācijā, kā arī pārejā uz ziemu, kad zaļās lapas pazūd un paliek vairs tikai skuju zaļums. Tātad kā atbalsts dažādos iniciācijas, pārejas procesos arī cilvēka dzīvē. Skujas ziemā savukārt ienes svaigumu, atver elpceļus ar ēteriskajām eļļām, kas ir to sastāvā, palīdz atbrīvoties no smaguma. Katru no skuju kokiem var izmantot citādi, jo to iedarbība ir atšķirīga. Kā katrs skujkoks iedarbosies, var saprast, pavērojot kokus dabā. 

Egles zari parasti liecas uz leju, egļu meži ir biezi, tajos maz iespīd saule, un arī zem egļu zariem tikpat kā nekas neaug, jo trūkst gaismas un saules. Egles arī folklorā ir raksturotas kā patvērums, kā ieeja pazemes valstībā.