Dzīves laikā esmu sastapusi gana daudz neparastu ļaužu: zāļu sievas un zāļu vīrus, senu prasmju glabātājas, strāvojumu zinātājus, vārdotājas. Izņemot dažus, viņi man nav piekrituši intervijām, tomēr nejaušās sarunas palika krājumos. Par katru no viņiem būtu kaut pāris rindiņas, taču, izrādās, ka tik viegli tas nenotiek, jo kāda saikne mums vēl palikusi un “tās lapas neveras vaļā”. Šā iemesla dēļ esmu mainījusi divus vārdus.

Marta

Ne ziņkārības, bet muguras traumas dēļ 1989. gadā nācās uzmeklēt slaveno Zilākalna Martu. Raunā dzīvoja arī Bērziņu Marta, kurai labi padevās pazudušo cilvēku meklēšana. Kolēģi ieteica, ka ārstēšanai labāk līdzēšot Zilākalna Marta. Esot gadījumi, ka viņas sūtot pacientus viena pie otras, ja redzot, ka nevar palīdzēt.

Atradu togad rakstīto dienasgrāmatu un precizēju atmiņas: “Agrā rītā Raunas “Renslejās”, gaidot rindā, noklausos neticamus stāstus par brīnumainu izveseļošanos un par dažādiem dziedniekiem visos Latvijas novados, kuri nekādi nav varējuši līdzēt, un nu atlicis pēdējais salmiņš – Marta. Apmeklētāju pieņemšanu, rindas kārtību un katrai grupai atvēlēto laiku dziednieces istabā stingri pieskata kāda šerpa sieviete. Marta ir viņas bizness un veikals.