Katrai no mums ir savi ikrīta rituāli, kā duša, rīta rosme, iemīļotā dzēriena izbaudīšana, mati, nagi, make-up un ne tikai, kas ļauj iešūpoties un noskaņoties jaunai dienai. Ar veselīgu humoru mēs varam pasmieties, ka no rīta uzzīmējam savu seju. Savukārt stereotipiski dažkārt varam saskarties ar pārmetumu – cik ilgi uz tevi būs jāgaida? Aicinu ielūkoties dziļāk, kas aiz tā visa slēpjas.

Kad iztēlojamies laimīgu sievieti, tad visbiežāk redzam skaistu, mierīgu, par sevi pārliecinātu sievieti, no kuras burtiski strāvo, ka viņa izbauda savas attiecības ar dzīvi. Lai arī dabas dotumiem un materiālās pasaules iespējām ir liela nozīme, tomēr iekšējo strāvojumu un harismu, mirdzošās acis un visaptverošo labvēlību, kas no šādas sievietes strāvo, nekas nespēj aizstāt.

Tā vai citādi, mēs laiku pa laikam arī pašas sevi varam noķert šādā stāvoklī – sevišķi spilgti, kad esam iemīlējušās, priecājamies, kad ir sasniegts kāds svarīgs dzīves atskaites punkts. Šādos brīžos apkārtējie cilvēki šķiet mīļi un jauki, garāmgājēji apstādina, lai izteiktu komplimentu, viegli aizsākas saruna ar nepazīstamiem cilvēkiem, tiek jokots un smiets. Visa pasaule šķiet pilna brīnumiem un iespējām, un, kas ne mazāk svarīgi, arī pašas esam gatavas spontāni mesties dzīves dejā. Cik skaisti būtu šādās enerģijās dzīvot vienmēr!

Mācībstundas

Lai vai cik saulaini un gaiši mēs būtu, dzīve nāk komplektā ar zināmām mācībstundām. Ja tā nav mūsu situācija, mēs tikai varam pabrīnīties, kur otrs tajā saskata problēmu. Tajā pašā laikā – pašiem apmaldīties trijās priedēs tad, ja tā ir mūsu mācībstunda, ir klasika no klasikām.