Katram no mums ir savas asociācijas par mistisko instrumentu – gongu, bet nevienu, kurš kaut reizi to dzirdējis, gongs nav atstājis vienaldzīgu. Pēdējo 10 vai pat vairāk gadu laikā Latvijā ļoti plašu popularitāti ir iemantojuši dažādi gongu pasākumi, sākot no meditācijām, gongu peldēm un dažādām praksēm, beidzot ar skaņu terapijām. Šajā rakstā iepazīstināšu ar gongu meistariem un viņu stāstiem par gongiem, mēģinot nedaudz ielūkoties, saprast, ieinteresēt un varbūt arī sagatavot nākamo gongu klausītāju.

Tehniski gongs ir liels, no speciāla metāla sakausējuma izkalts šķīvis, kuram ir divi caurumi, aiz kuriem to pakarināt. Īpašā gonga skaņa rodas, ar gonga vālīti dauzot pa šo šķīvi, gluži kā sievišķais sākums (gongs) un vīrišķais (vālīte), kas rada ko jaunu – pirmskaņu. Gonga skaņa ir dobja, dziļi vibrējoša. Tā veido savstarpēji pārklājošu skaņu, atskaņu un atbalsojuma kopumu, kurā pazūd sajūta par jebko līdzīgu vai atpazīstamu šeit, uz Zemes. Vienīgais, ar ko šī skaņa asociējas, ir kosmoss – ar kaut ko daudz lielāku, augstāku, visaptverošāku un nozīmīgāku, nekā katrs atsevišķi mēs esam. Var teikt – kosmiskā vibrācija.

Savienoties ar dievišķo

Gonga skaņa ir Visuma skaņa. Tas tiek skaidrots kā: G – ģenerējošais spēks (no angļu val. – generating force) un ONG – radošais, organizējošais spēks jeb radīšanas skaņa (no angļu val. creating organizing force), tā skaidro skolotājs Harijiwan*.

Gongs ir ļoti arhaisks instruments. Tikpat arhaisks kā bungas, stāsta gongu meistare Ida Iveta Platace. Instruments, kas rada vibrāciju un skaņu, kas mūs ievada viegli izmainītā apziņas stāvoklī.