Kā es pati nonācu līdz apzinātajam uzturam? Tas notika it kā nejauši. Manā dzīvē līdz tam bija pieredze par dažādām diētām. Lielākā daļa no tām bija no sērijas “Ēd mazāk, kusties vairāk”. Bet tas nekādus paliekošus rezultātus nedeva. Lai gan rezultāti bija – svars atgriezās atpakaļ ar uzviju, un es nostiprināju sevī pieredzi, ka diētas nestrādā.

Terors pret sevi nestrādā! To es sapratu nedaudz vēlāk, un to es esmu pārbaudījusi gan savā, gan manu klientu praksē. Terors pret sevi, plašākā nozīmē, ir pliks aizliegums darīt kaut ko, kas bija kā ieradums. Jeb īstenībā atkarība. Vienkārši ņemt un sev aizliegt darīt kaut ko, kas sagādā baudu, dod labus rezultātus ļoti retos gadījumos. Statistika liecinot, ka ar gribasspēku kāroto mērķi sasniedz viens procents no darītājiem. Nevaru norādīt šīs statistikas avotu, taču pieņemu, ka daudzi no mums lieliski zina par dzimšanas dienas apņemšanos, pirmdienas apņemšanos, sākšu jaunu dzīvi no jaunā gada… vai ne?

Bet ko tad darīt? Kā tikt ārā no tā ķermeņa, kas sagādā grūtus brīžus pie spoguļa, uz svariem, piemērot apģērbu? Citiem taču izdodas?! Un vēl piedevām izdziedināt kādas senas diagnozes...

Atbilde ir citur

Varu teikt vienu – atbilde ir citur. Tā nav tikai pašdisciplīnā. Tā nav tikai – ēd mazāk, kusties vairāk. Tā nav tikai kaloriju skaitīšanā. Tā nav tikai aizliegumā ēst saldumus vai čipsus. Atbilde ir apzinātībā. Atbilde ir sevis izzināšanā. Atbilde ir sadarbībā ar savu ķermeni. Atbilde ir vēl daudzās un bezgala interesantās lietās, kas atklājas, ejot šo ceļu, sevi mīlot un sevi pieņemot.

Apzināts uzturs man ir ceļojums pie sevis caur ēdienu. Ceļojums enerģijas pasaulē. Ceļojums sevis dziļākā izzināšanā, lai varētu sadarboties ar savu brīnišķīgo ķermeni. Nevis dusmoties uz viņu, nevis čīkstēt par to, ka atkal kaut kas viņam nav labi, bet sarunāties, kas sevī ietver arī klausīšanos.