Aizraujošā, labā grāmatā visam jābūt labam – sižetam, personāžiem, kompozīcijai, stilam. Tomēr par šedevru to padara faktiski tikai ārkārtīgi spožs, realitātei apbrīnojami atbilstošs galvenais varonis. Lasītājs par tādu parasti mēdz teikt: “Gluži kā dzīvs!” Tieši tāpēc ar sevišķu realitātes atbilstības pieskaņu izcēlušies tie literāro darbu varoņi, kuriem dzīvē bijuši īsti prototipi. Gadījums ar Aleksandra Dimā “Grāfu Monte-Kristo” un abatu Faria jau labi zināms. Tagad kārta citai leģendai – zinātniski fantastiskā žanra pamatlicējam Žilam Vernam, kurš 12 gadus pēc Dimā faktiski izmantojis tieši to pašu recepti, kā rezultātā radās leģendārais tēls ar latīnisko vārdu Nemo jeb Nekas...

Nautilus tiešsaistē

“1866. gads bija iezīmīgs ar pārsteidzošu notikumu...” – šādā avīžu sludinājumu stilā bija ieturēts romāna ievads, turklāt darbība grāmatas uzrakstīšanas gadā patiešām faktiski risinājās tiešsaistes režīmā. Kuģu kapteiņi ziņoja, ka okeānā redzējuši “garu, fosforescējošu, svārpstveida priekšmetu, kas gan izmēru, gan pārvietošanās ātruma ziņā ievērojami pārspēja vali”. Autors minēja konkrētu kuģu nosaukumus, datumus un sastapšanās ar mīklaino ūdens gigantu koordinātas, tāpēc liela daļa lasītāju viņa fantāzijas augļus gluži nopietni uzskatīja par reāliem notikumiem.

Sākumā noslēpumainais jūras dzīļu apdzīvotājs it kā tikai sekoja kuģiem, bet tad jau sāka tiem uzbrukt, taranējot ar savu vareno ilkni. Un tikai ļoti vērīgs lasītājs spēja pamanīt to, ka šādiem uzbrukumiem bija pakļauti tikai un vienīgi angļu un kanādiešu (jāatgādina, ka Kanāda tobrīd vēl joprojām bija britu valdījums), kā arī tā dēvētās Ostindijas uzņēmumu kuģi. Turklāt allaž nogrima arī vergu tirgotāju kuģi neatkarīgi no tā, kādas valsts karogs tos rotājis.