Skots un Zelda Ficdžeraldi ne tikai dzīvoja tā dēvētajā džeza laikmetā, lielā mērā viņi paši bija šā laikmeta absolūtais iemiesojums un izpildījums. Tostarp, protams, varēja notikt arī tā, ka viņi nekad nebūtu satikušies, un tad Zelda varētu kļūt par visnotaļ godājamu sievieti, sievu un bērnu māti, savukārt Skots varbūt kļūtu par uzcītīgu klerku kādā birokrātiskā kantorī. Taču liktenis bija lēmis pilnībā citu scenāriju.

Viņi bija savdabīgs pāris. Lai kur arī ierastos – Ņujorkas Piektajā avēnijā vai Brodvejā, Parīzes Monmartrā vai Francijas dienvidu kūrortos –, viņi allaž spēja ar saviem izgājieniem lielākā vai mazākā mērā šokēt klātesošos. Regulāri izskanēja replikas: “Vai dzirdējāt, kā Skots atkal izskandalējies? Esot izrādes laikā izskrējis uz skatuves un izģērbies!”; “Zelda vakar izpeldējās strūklakā – tāda, kādu māte to laidusi pasaulē!” Un tamlīdzīgi. Savukārt viņi abi pārliecinoši ignorēja visu, ko varētu dēvēt par sabiedrisko viedokli.

Labāks par bagātniekiem

Frānsiss Skots Ficdžeralds dzimis 1896. gadā ne īpaši bagātā ģimenē ASV pavalsts Minesotas pilsētā Sentpolā. Jau agrā bērnībā viņš bija apguvis šīs skarbās pasaules faktiski galveno mācību: “Bagātie ļaudis nelīdzinās mums pārējiem, turklāt dvēseles dziļumos viņi sevi jau kopš dzimšanas uzskata par labākiem, pārākiem par mums.” Tā ir patiešām ļoti skarba, bet absolūti patiesa atziņa, kas turklāt attiecināma ne tikai uz tiem, kuri jau piedzimuši bagāti, bet jo īpaši uz tiem, kuri piedzimuši tādi kā lielākā daļa, bet vēlāk dažādos ceļos tomēr pamanījušies kļūt bagāti...