Viņa līķi atrada no iekšpuses aizslēgtā guļamistabā, seju rotāja neizturamu sāpju izkropļota baisa grimase, turpat līdzās mētājās zelta kauss, kas acīmredzami izkritis no jau atdziestošā ķermeņa rokas tvēriena. Visi nolēma – tā ir nāve no pagaidām nezināmas izcelsmes indes. Taču nebija skaidrs: vai Apīcijs pats to labprātīgi iedzēris vai arī kāds palīdzējis šim slavenajam un ārkārtīgi baudkārajam romiešu bagātniekam? Tas palicis nenoskaidrots, jo tajā laikā vēl nebija ieviesta kriminālistikas zinātne. Šeit ir runa par traģēdiju, kas notikusi I gadsimtā pirms mūsu ēras, proti, laikā, kad Senajā Romā valdīja imperators Tibērijs.

Sen jau bija iestājusies nakts, taču viesi negrasījās izklīst. Turklāt daudzi no viņiem nemaz nespēja lāgā piecelties, vēl vairāk – viņiem bija grūti pat pakustēties. Jestrs un možs bija tikai viesību namatēvs, turklāt viņš joprojām centās kaut ko apēst. Aptuveni tā parasti noslēdzās kārtējās vakariņas pie slavenā seno romiešu kulināra un gardēža Marka Gavija Apīcija...

Kas zināms par šo savdabīgo tipu? Apīcijs piedzimis pietiekami pārtikušā romiešu ģimenē: viņa tēvs bija tirgonis, kuram piederēja vairāki veikali, kas kopumā deva ievērojamus ienākumus, līdz ar to mājās nekad netrūka naudas. Tostarp izmanīgajam vīram nebija paveicies ar dižciltību, turklāt šis plebejiskais tirgonis bija arī neaptverami patmīlīgs, nepārejoši sapņojot par maksimāli augstu stāvokli romiešu sabiedrībā. Viņš personīgi pazina daudzus patriciešus, kuriem maciņā bija burtiski tikai dažas skopas naudiņas, taču tas netraucēja tiem viņa priekšā allaž nicīgi raukt degunu un runāt maksimāli nevērīgā tonī – kā jau pienākas ar zemākas raudzes cilvēciņiem. Savukārt viņam itin visā vajadzēja šiem uzpūtīgajiem nelgām izdabāt. To nebija viegli izturēt.