Šis ir pa pusei literāri veidots teksts. Iespējams, šajā gadījumā citādi nemaz nevar, jo gan tēma, gan pats galvenais varonis ir tāds viegli gaisīgs, grūti tverams un, kas zina, varbūt arī kādu nieku pusdulls, un tās nu ir tādas pozīcijas, kuras nemaz nav iespējams aprakstīt pilnībā bezkaislīgi un strikti atbilstoši pārbaudītiem, reāli pierādāmiem faktiem. Šeit viss žonglē uz iespējamā un neiespējamā smalkā naža asmens, turklāt pat nemaz nepretendējot uz to, lai visi visam noticētu. Šeit īstas ir tikai divas lietas – cilvēks un viņa raibā dzīve, un tam gan var gluži droši noticēt.

Neveiksminieka karjera

...Tiklīdz vecā zīlniece noliecās pāri jaundzimušajam, viņš acumirklī sāka nelabi bļaut. Kad viņa vēl mēģināja atliekt dūrītēs sažņaugtos pirkstus, mazais sāka trokšņot jau tik spalgi, ka pat viņa nabaga māte izbīlī aizspieda ausis. Zīlniece neiecietīgi nošņāca: “Ko gan tādam var izzīlēt? Skaidra lieta, ka nesmels zvaigznes no debesīm. Kaut kāds primitīvs bērns. Nekas no viņa neiznāks!”

Mājās māte atgriezās ļoti nelāgā omā, burtiski iesvieda savu par Anrī nodēvēto mazuli šūpulītī un teica vīram: “It kā vēl nepietiktu ar to, ka par šo zēnu jāmaksā barga nauda ārstiem, vēl nācās pilnībā par neko samaksāt arī zīlniecei!” Zēna tēvs, lēnīgi lādzīgais Ruso kungs bija nelielas Francijas pilsētiņas Lavalas goda iedzīvotājs, krietns vīrs, taču viņš arī nezināja, ko vēl varētu iesākt, tāpēc tikai viegli paraustīja plecus. Turklāt tieši tajā momentā viņam nebija iespēju pārlieku daudz laika veltīt savai, viņaprāt, mēreni pastulbajai sievai vai arī nepārtraukti aurojošajam mazulim – nācās acumirklī skriet uz savu skārda bodīti, kur burtiski tikko pievesta jauna gludekļu, pannu un bļodu partija.