Nav īpaši jāiedziļinās specifiskos vēstures arhīvos, lai uzzinātu par to, cik dažkārt liels naids var pastāvēt starp brāļiem un māsām: kādam vienmēr šķitis, ka kāds cits ne gluži pelnīti uzskatīts par talantīgāku, spējīgāku, veiklāku, un kādam savukārt allaž vienkārši vairāk veicies. Taču māsu Hevilendu gadījums lielā mērā uzskatāms par īpašu: katra no māsām teju vai veselus 80 gadus nenogurstoši centās būt labāka, pārāka viena par otru, un par visīstāko strīdus ābolu viņām kļuva tas, ko noteiktās aprindās pieņemts dēvēt par “sarkano paklāju”.

Mātei tomēr mīļāka vecākā meita

2020. gada pašās jūlija beigās pasaules plašsaziņas līdzekļus pāršalca vēsts: “104 gadu vecumā savā mājā Parīzē nomirusi kinoleģenda Olīvija de Hevilenda.” Šis paziņojums sarūgtinājis daudz cilvēku, jo no dzīves aizgāja viena no lielākajām un spožākajām Holivudas tā dēvētā Zelta laikmeta zvaigznēm. Par viņas visspilgtāko veikumu pieņemts uzskatīt Melānijas Hamiltones Vilksas lomas atveidojumu Margaretas Mičelas romāna “Vējiem līdzi” ekranizējumā.

Olīvija nāca pasaulē 1916. gada 1. jūlijā Japānas galvaspilsētā Tokijā, kur viņas tēvs strādāja par advokātu un bija arī Imperatora universitātes profesors, savukārt māte bija teātra aktrise. Laikabiedri vēstījuši, ka Olīvija bijusi jauks un piemīlīgs bērns, izteikts savu vecāku lolojums, faktiski tāda kā īstena mūslaiku princese, ar kuru saistītas vislielākās cerības. Bet pēc kāda laika pasaulē nāca arī viņas jaunākā māsa, kuru nodēvēja par Džoanu un kura lielā mērā arī bija tikpat pievilcīga un jauka, taču, kā to nezin kāpēc jau kopš paša sākuma uzskatīja māte, tāda kā mazliet “neizdevusies”, piņķerīga, bezcerīga.

Var piebilst par šo meiteņu māti Lilianu Fonteinu, ka viņa pati arī pamanījās gan parādīties kinodarbos, gan arī pat pagozēties itin nesliktas ievērības un slavas staros. Taču vispirms viņa tomēr bija tik ļoti aizņemta ar savu bērnu audzināšanu, ka viņu dēļ pat pameta savu aktrises darbu un pārcēlās atpakaļ uz ASV, apmetoties Kalifornijā. Tiesa, Lilianai no dabas izrādījies dots salīdzinoši neliels daudzums tā dēvētās mātes mīlestības, proti, ar to pietika tikai vienai no viņas meitām Olīvijai. Un savai mīlulei Liliana neskopojās, iegādājoties elegantus un dārgus tērpus un nodrošinot kvalitatīvu izglītību, savukārt Džoanai itin visā nācās samierināties vārda vistiešākajā nozīmē tikai ar pārpalikumiem. Proti, tas bija attiecināms ne tikai uz lietām un mantām, bet arī attiecībām, kuras esot bijis vairāk nekā grūti nodēvēt par labām.