Krievijas imperatore no 1730. līdz 1740. gadam Anna pārstāvēja Romanovu dinastiju. Tronī iesēdusies sarežģītu dinastisko radurakstu un aprēķinu, kā arī labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā, viņa vairāk laika pavadīja karaliskās izpriecās, ballēs un medībās, savukārt valsts lietu kārtošanu atvēlēja savām uzticības personām, galvenokārt ministriem ārzemniekiem, tostarp arī viņas galvenajam favorītam Kurzemes muižniekam Ernstam Johanam Bīronam. Un par to viņus abus Krievijā joprojām lāgā neieredz.

Bērnība cara atraitnes paspārnē

Oficiālie avoti pauž, ka Anna dzimusi 1693. gada 7. februārī. Atbilstoši to laiku tradīcijai monarhistiskas izcelsmes personu dzemdības vecmātes pieņēma mājās, līdz ar to vēstures pētnieki noteikuši gluži precīzu Annas pasaulē nākšanas vietu – Maskava, Kremlis, Teremnu pils, Krusta palāta.

Viņas vecāki bija cars Ivans V un Praskovja Fjodorovna (Saltikova). Anna bija ģimenes vidējā meita, vecākā bija Katrīna, jaunākā – Praskovja. Visas trīs māsas guvušas mājas izglītību, ko laikam būs grūti vērtēt kā vāju vai spēcīgu, taču katrā ziņā Krievijas valdniekģimene varēja atļauties algot labus mājskolotājus, kuri galvenokārt bija ārzemnieki, pamatā – vācieši.

Annas tēvs sirga ar epilepsiju un 1696. gadā, kad viņai bija vēl tikai trīs gadiņi, nomira, tādējādi atstājot tobrīd 32 gadus veco atraitni Praskovju vienu ar trim abu kopīgajām meitām. Atraitnes ģimeni savā aizgādībā pieņēma mūžībā aizgājušā Ivana brālis pa tēva līniju Pēteris I, un tas labi zināmā viņa skarbā rakstura dēļ pārvērtās faktiski neglābjamā atkarībā no viņa labvēlības, ko nule izbijušajai valdniecei, protams, bija grūti paciest.