Lai kādus arī noziegumus savulaik būtu veicis leģendārais angļu “mežavecis” Robins Huds, kura galvenais tikums esot bijusi bagātnieku aplaupīšanā iegūtās mantības izdalīšana trūkumcietējiem, viņa tēls sabiedrībā tomēr allaž saglabājis mīlēta varoņa statusu. Un tas joprojām spēj nodarbināt arī daudzu mūsdienu noziedznieku prātus. Katrā ziņā bijis un turpina būt daudz blēžu, kuri savu noziedzīgo darbību mēģina attaisnot, slēpjoties aiz labdarības maskas. 20. gadsimta otrajā pusē Eiropas iedzīvotāji uzzināja arī kāda itāļa Vinčenco Pipino vārdu un viņa savdabīgo darbību.

Viņš bija iedēvēts par zagli džentlmeni un jau kopš agras bērnības bija pieradis zagt: sākotnēji nolūkā pabarot sevi un tuviniekus, bet vēlāk arī tāpēc, lai aplaimotu citus trūkumcietējus. Viņa morālo principu nesatricināmība kopā ar dažādiem nereti asprātīgiem kriminālajiem nodarījumiem esot sajūsminājusi pat policiju un rūdītus mafiozi. Un šis ir stāsts par to, kā ar smalkām manierēm apveltītais zaglis iespēja no Dodžu pils Venēcijā nozagt vienu no svētākajiem Itālijas simboliem, un to, kāpēc viņš savu noziedzīgo meistarību neizmantoja personīgās iedzīvošanās nolūkā un vecumdienās tomēr nonāca cietumā.