Biogrāfiem un aprakstniekiem šajā gadījumā ļoti patīk piesaukt līdzību ar sengrieķu skulptoru Pigmalionu, kurš bija izveidojis brīnišķīgās meitenes Galatejas skulptūru un pats tajā tik ļoti iemīlējies, ka lūdzis dievus statuju atdzīvināt. Dievi atteikuši māksliniekam, atstājot viņu bezgala noskumušu. Lūk, un gadījumā ar amerikāņu gleznotāju Džeksonu Polloku viss esot sanācis pilnībā otrādi: no viņa paša ievērojamu mākslinieku esot izveidojusi viņa sieva Lī Krasnere, lai gan tas viņai nācis caur gigantiski lielām mokām un sāpēm.

No otrā skatiena

Lī Krasnere dzimusi Ņujorkā 1908. gadā no Krievijas izceļojušu ortodoksālo ebreju ģimenē, un ne īpaši lielā pārticība un vide, kurā nācās uzaugt, izkalusi no viņas īstenu cīnītāju. Tajā laikā, kamēr tēvs turpināja galvenokārt tikai uzcītīgi studēt Toru, viņas enerģiskā māte, pārvaldot faktiski visu un visus savā daudzbērnu ģimenē, kļuva Lī par izteiktu atdarināšanas paraugu. Tostarp pētnieki uzskata, ka šāds lielā mērā ļoti dīvains savienojums aizvedis šo ārēji ne gluži pievilcīgo, taču katrā ziņā apdāvināto ebreju meiteni līdz sava laika amerikāņu avangarda mākslinieku sabiedrībai, un tur tad viņa arī likusi pamatu savai turpmākajai dzīves karjerai.

Kādā bohēmiskā mākslinieku pasākumā Lī iepazinās ar Džeksonu Polloku, kurš, kā jau allaž, bija nepārejoši mēreni iereibis un savās manierēs atklāti rupjš. Tajā reizē, pat īpaši neielūkojoties savā pēkšņajā sarunas partnerē, viņš acumirklī nāca klajā ar, kā nereti mēdz teikt, nepieklājīgu piedāvājumu, kā rezultātā Lī viņam vienkārši iekrāmēja skaļu pļauku, par ko gan viņš pat ne mazākajā mērā neesot satraucies. Šis attiecīgajai bohēmiskajai videi principā itin ierastais incidents notika 1936. gadā. Tā vēl nebija viņu īstā satikšanās reize. Īstā nosacītā Pigmalionas un Galateja satikšanās notika vēl tikai pēc pieciem gadiem.