Pieminot tā dēvētos Staļina laikus, mazliet dīvainā kārtā parasti pirmais apziņā uzplaukst ne tik daudz pats galvenais boļševiku tirāns, bet tieši Lavrentijs Berija. Gan viņa politiskā darbība, gan daudzi personīgās dzīves aspekti joprojām ir kaismīgu strīdu un pētnieku polemikas avots, un pagaidām neviens nav iespējis puslīdz objektīvi kopumā novērtēt šīs personas lomu attiecīgā laikposma vēstures tapināšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi viņa politiskās darbības aspekti pat nav atslepenoti, joprojām glabājas stingri uzraudzītos slepenajos arhīvos, un nav pat zināms, vai tie kādreiz vispār ieraudzīs dienasgaismu.

Skarbā bērnība un apzinīgā jaunība

Lavrentijs Berija piedzimis 1899. gada 29. martā mūsdienu Gruzijas teritorijā – Abhāzijā netālu no Suhumi esošajā Merheuli ciematā trūcīgu zemnieku ģimenē. Viņa māte Marta Džakeli (1868–1955) bija megrēle un, kā vēlāk liecinājis viņas mazdēls Sergo Berija, attāla radiniece megrēļu valdnieku Dadiani dzimtai. Marta bija neglābjami atkarīga no dievticības, tāpēc praktiski visu no bērnu dzemdēšanas brīvo laiku pavadīja vietējā baznīcā, līdz ar to savā dzīvē tā arī neko daudz no reālās pasaules neiepazīstot. Lavrentija tēvs Pāvels Berija (1872–1922) bija viņas otrais vīrs. No pirmā, kurš diemžēl pāragri nomira, viņa jau bija laidusi pasaulē sešus bērnus (dēli – Kapitons, Luka, Noass un meitas – Tamāra, Elena un Pašo), kurus viņas nabadzības dēļ uzturēšanā un audzināšanā paņēma... ne jau baznīca, bet gan viņas brālis Dmitrijs.