Vēl viena ārkārtīgi spoža kino zvaigzne katrā ziņā ir aktieris Žans Pols Belmondo, kurš spilgti pārstāvējis franču kino tā dēvēto jauno vilni, par kura iesākumu tradicionāli pieņemts uzskatīt 1959. gadā iznākušo režisora Žana Lika Godāra debijas filmu “Līdz pēdējam elpas vilcienam”. Tajā Belmondo nospēlēja avantūrista Mišela lomu, kas spilgti iezīmēja pilnībā jauna tipa galvenā varoņa piedzimšanu: mēreni brutāls dauzoņa un uzdzīvotājs ar lauztu degunu, kurš tikpat pārliecinoši lauž sirdis sievietēm, kuras vārda vistiešākajā nozīmē pašas krīt viņam pie kājām...

Vispār Belmondo ir sicīliešu uzvārds, un no šīs salas cēlušies aktiera vecvecāki, tāpēc itāļi faktiski joprojām viņu uzskata par savu “produktu”, dēvējot par il bruto – “kroplis”. Savukārt franči nevēlas viņu kādam atdot un dēvē par “Bēbeli”, ko aptuveni var tulkot kā “likteņa luteklis”.

Savas lieliskās karjeras laikā Belmondo filmējies vairāk nekā 90 filmās, un no tām vēl bez “Līdz pēdējam elpas vilcienam” parasti mēdz izcelt šādus darbus: “Trakais Pjero”, “Vai Parīze deg?”, “Zaglis”, “Borsalino”, “Jautrās Lieldienas”, “Likteņa luteklis”, “Lieliskais”, “Profesionālis”, “Cilvēks un viņa suns” un virkni citu.