Džakomo Kazanova ir viens no spilgtākajiem Atdzimšanas laikmeta vēsturiskajiem varoņiem. Par tādu viņš kļuva, pateicoties ne tik daudz leģendārajām, vētrainajām un izsmalcinātajām mīlas gaitām, cik neordinārās personības un neremdināma avantūrista garam. Dzīves laikā viņš paspēja būt garīdznieks, jurists un militārists, kā arī muzikants, spiegs, rakstnieks un bibliotekārs. Lai varētu sekmīgāk apgrozīties augstākajās aprindās, viņš sev “piešķīra” muižnieka titulu, kļūstot par ševaljē de Seingaltu.

Bērnība un skolas laiks

Džakomo kā vecākais no sešiem bērniem piedzima Venēcijā 1725. gada 2. aprīlī aktiera un dejotāja Gaetāno Džuzepes Kazanovas un aktrises Dzanetas Farusi ģimenē. Tas notika Venēcijas Sansamueles rajonā, kurā atradās viens no trim galvenajiem pilsētas teātriem. Šī ēka saglabājusies arī mūsdienās, tur tagad ierīkota skola. Teātra trupai lugas rakstīja līdzās dzīvojošais Karlo Goldoni, bet uz tā skatuves uzstājās Džakomo vecāki. Goldoni vēlāk Dzanetu nodēvēs par “visnotaļ jauku un talantīgu”.

Tēvs nomira, kad Džakomo bija astoņi gadi. Tā kā “visnotaļ jaukā un talantīgā” māte bieži bija izbraukumos, mazā Džakomo audzināšanu galvenokārt uzņēmās vecmāmiņa Marčija Baldisera Farusi, kuras mājā viņš arī dzīvoja līdz 1728. gadam. Bērnībā Džakomo bieži asiņoja deguns, un vecmāmiņa viņu reiz aizveda pie vietējās raganas. Lai arī “ziede”, ko viņa iedeva zēnam, izrādījās absolūti nederīga, Džakomo tomēr jutās sajūsmināts par izbaudīto maģijas noslēpumainību. Vēlāk viņš pats demonstrēja “maģiskās spējas”, kas gan patiesībā bija tikai parasti triki.

Jau kopš agras bērnības Džakomo dzīve neizbēgami saistījās ar netālu esošo Svētā Samuila baznīcu – tur viņu kristīja, un tur pēc abata “licences” saņemšanas viņš nolasīja savu pirmo sprediķi. Māte vēlējās, lai Džakomo turpina studēt baznīcas lietas, taču viņam tas lāgā nepatika. Vairāk aizrāva medicīna, dabas zinības un filosofija. Vēlāk viņš aizrāvās ar matemātiku, paužot gatavību šajā jomā veikt diženus atklājumus, taču jau agrā jaunībā spilgti izpaudās viņa galvenā īpašība – absolūta nepastāvība. Viņš allaž bija kustībā, nekad nekam nepieķērās, nekur ilgi neuzkavējās. Viņa galvenais dzinējspēks bija neremdināma ziņkāre.