Pasaules literatūras vēsturē savu īpašo vietu saglabājuši rakstnieki, kuru ievērību veido ne tikai viņu uzrakstītās grāmatas, bet arī lielā mērā romantizētā biogrāfija. Proti, viņu pašu dzīve dažkārt arī ritējusi gluži kā aizraujošs romāns, savukārt nāve kalpojusi kā sākums leģendai par šo dzīvi. Piemēram, franču rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī rakstījis: “Kad būsim apjēguši savu lomu uz Zemes, lai arī tā būtu vispieticīgākā un nepamanāmākā, tikai tad būsim laimīgi. Tikai tad varēsim dzīvot un nomirt mierīgi, jo tas, kas dzīvei piešķir jēgu, piešķir jēgu arī nāvei.”

Mazā prinča bērnība

Otrā pasaules kara sākumā Francijas Gaisa spēku majors Antuāns de Sent-Ekziperī uzstājīgi lūdza dot viņam iespēju patrulēt gaisā tieši virs Ansī rajona – virs dzimtās Lionas un tobrīd jau krūmājos ieaugušās senās pils, kurā aizritēja viņa bērnība. Lejā sprāga lādiņi, bet viņš no augšas spēja atpazīt parku, kas bija biezi aizaudzis ar eglēm un liepām, un sirdij tik ļoti tuvo māju...

Viņš piedzima apdrošināšanas uzņēmuma direktora ģimenē, lai gan gluži oficiāli viņa senči bija seni franču muižnieki, cēlušies no 5. gadsimtā dzīvojušā Tulūzas katoļu bīskapa Sent-Ekzeperiusa dzimtas, un tajā bijuši bruņinieki, karavadoņi un pat karaļa galma pārvaldnieki. Pateicoties dižciltīgajai izcelsmei un faktiski spīdošajai sava laika izglītībai, topošais lidotājs un rakstnieks bez jebkādām problēmām būtu varējis ātri iemantot pietiekami nozīmīgu vietu franču augstākajā sabiedrībā, taču viņš jau agri bija pieņēmis lēmumu visu dzīvē sasniegt saviem spēkiem.