Gadskārtu svētku galvenā rituālā jēga gadsimtu gaitā nav mainījusies. Kad pienāk gada visgarākā diena, kurai seko visīsākā nakts, klāt Jāņi. Daba pilnbriedā, viss zied, putni vītero, saule augstākajā punktā, dabā ir laimes sajūta, it kā daba svinētu svētkus. Saulgriežu pirtī lāvas var noklāt ar papardēm, grīdu nokaisīt ar kalmēm, sasiet svaigas slotiņas, sagatavot zāļu vīšķīšus, ar ko noberzties. 

Ne velti tie tēlaini tiek dēvēti arī par Zemes mātes un Debesu tēva kāzām. Vasaras saulgriežus dēvē par auglības svētkiem, un tiem gatavojās ļoti cītīgi.

Māja un sēta ir kārtīgi jāiztīra. Mājas, saimniecības ēkas, kūts, tīruma un dārza sakopšana simbolizē tikai vienu – mūsu vēlmi, lai jaunā pasaule, kas piedzimst vasaras saulgriežu naktī, ienāktu tīrā un sakārtotā vidē, kurā mēs pēc tam dzīvosim, rīko pat pirmsjāņu mēslu talkas. Kad viss iztīrīts, sapušķo māju, pagalmu ar zāļu dienā plūktām zālēm. Tiek uzskatīts, ka saulgriežos plūktajām zālītēm ir maģisks dziedinošs spēks: “Visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā.”