Šajos vēstījumos ir pietiekami daudz pierādījumu atsevišķa cilvēka vai vismaz viņa dvēseles nemirstībai.

“Esmu pārliecināts: ja mūs šajā pasaulē nevada kāds Saprātīgs Spēks nolūkā likt mums pildīt konkrētus uzdevumus, tad visu mūsu dzīvi var uzskatīt par ļaunu joku,” šādiem vārdiem savu rakstu “Aiz svītras” bija iesācis amerikāņu rakstnieks Alberts Peisons Terhūns.

Šo rakstu viņš bija izlēmis uzrakstīt, lai dotu cerību visiem, kuri smagi cieš saistībā ar tuvinieku zaudēšanu. Viņš uzskatīja, ka tādējādi atbalstīs arī savu sievu Enisu, kad viņa būs kļuvusi par atraitni. Taču Alberts nepaspēja pabeigt šo darbu, jo nelaimes gadījuma rezultātā neatgriezeniski sašķobījās viņa veselība, bet savas dzīves pēdējos mirkļos viņš sievai apsolīja, ka atradīs veidu, kā sazināties arī pēc savas nāves...

Suņu audzētāja skarbais liktenis

Dzīves laikā Alberts vispirms iemantoja popularitāti kā suņu audzētājs, un 42 gadu vecumā viņš sāka aktīvi rakstīt stāstus par suņiem, kas lasītājiem ļoti patika. Viņš dzīvoja savā privātīpašumā “Saules krasts” un katru dienu devās garos pārgājienos tuvākajā apkaimē. Bet pēc vairākiem gadiem vienā tādā reizē viņu notrieca garām braucoša automašīna. Vīrietis gan palika dzīvs, tomēr vairākus mēnešus nācās pavadīt slimnīcā, pārciešot vairākas smagas operācijas, un pēc tā iepriekšējais spēks viņā vairs neatgriezās.