Dzimtas labklājība nav iedomājama bez dzimtai piederīgo savstarpējā atbalsta. Tāpēc cilvēka mūža godu svinēšana ir ļoti svarīga. Dēliņa gada jubilejā rīkojām krustabu godus. Uzņēmām Markusu dzimtā, lai mazais saņem dzimtas svētību un aizsardzību un tiek pie sava spēka vārda. Dēliņa krustabas vadīja Inga Geduševa, dalījās savā pieredzē, zināšanās. Tā tapa šis raksts.

Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kura laikā dižie kūmas jeb krustmātes, krusttēvi solās aizstāvēt bērnu. Pēc senajām latviešu tradīcijām krustabas var notikt pat divas dienas, kad pirmajā dienā ir krustabas, bet otrajā dienā ir bērna apdāvināšana. Paražu aprakstos teikts, ka krustabas rīkotas devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas, astotā dienā veica pirtīžu rituālu, bērnu mazgāja, izdzina sarus, bet devītā dienā rīkoja krustabu godus.

Marģera un Māras Grīnu grāmatā Latviešu gads, gadskārta un godi minēts, ka nosaukums krustabas atvasināts no vārda krusts, jo šai zīmei ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Latviešiem krusts bijis pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes.

Mazo bērniņu sauca par pādi (pāde sanskritā – pēdas, sanākšana, piedalīšanās, stāvokļa iegūšana, līdzvērtības sasniegšana).

Ziņa par krustabās iešanu senatnē gāja no mutes mutē dzimtas ietvaros. Kūmās iešanu uzskatīja par pagodinājumu un pienākumu, tāpēc visi aicinātie krustabās ierodas, ja vien tas iespējams.

Viesi uz krustabām nāk godu drānās, tautiskās, gaišās, jo arī apģērbam bija simboliska nozīme bērna dzīves programmēšanā.