Decembra izskaņā, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā, saule, sasniegusi savu zemāko punktu, sāk atkal kāpt augšup. Ziemas saulgrieži ir robežpunkts starp tumsu un gaismu, simboliski iezīmējot jauna gada sākumu. Mūsu senči šajā laikā dedza ugunskurus, vilka bluķi, dziedāja dziesmas un rīkoja rituālus, lai stiprinātu gaismu un atvairītu tumsu.

Dziļākajai tumsai seko gaisma

“Ziemas saulgriežus svinēja kā vienus no gada svarīgākajiem svētkiem, kas iezīmēja saules un zemes attiecības, saules atdzimšanu. To, ka dziļākajai tumsai seko gaisma,” skaidro Aīda Rancāne, folkloras kopas Grodi vadītāja, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece. “No mītiskā viedokļa, ziemas saulgrieži bāzējas uz saules pielūgšanu – uz saules kultu. Saule personificē auglības dievu, kas dod siltumu un gaismu, tādēļ cilvēki var dzīvot uz Zemes.”

Ziemas saulgriežus svinēja trīs dienas. To svinēšanai bija trīs simboliskas daļas: vecās pasaules sabrukšana, haoss, kad vecā vairs nav, bet jaunā vēl nav, un jaunās pasaules veidošana.