Mūsu tautas ticējumos minēts ieteikums slotu likt pie durvīm, lai ļaunie spēki netiek iekšā.

Slotas ikdienišķās funkcijas ir skaidras – rūpēties par tīrību, saslaucīt drazas, kritušās lapas, smiltis un varbūt arī kādam piktumā ar to pavicināt, tā teikt, par brīdinājumu. Taču izsenis slotas izmantotas arī maģijā. Šis priekšmets nes sievišķo enerģiju, un īsta burve nemaz nav iedomājama bez sava darbarīka. Un, kā teikas vēsta – arī lieliskā pārvietošanās līdzekļa.

Mēs lietojam slotas, kas darinātas no zariem, stipriem salmiem, raupjiem diegiem vai plastmasas sariem. Taču slotām, tāpat kā gandrīz jebkuram priekšmetam, ir sava vēsture un evolūcijas ceļš. Šī darbarīka vēsture sniedzas tālā senatnē.

Jau Senajā Ēģiptē 3500 gadus pirms mūsu ēras telpu uzkopšanā izmantoja no palmu lapām sasietas slotas. Savukārt viduslaiku Eiropā pilis un arī ielas uzkopa ar slotām, kas darinātas no zariem vai zirgu astriem, un izmēri un forma bija atkarīgi no pielietojuma.

Īstenais slotu uzplaukums notika 18. gadsimta beigās, kad fermeris Levijs Dikensons no Masačūsetsas štata pagatavoja savai sievai darbarīku no tajos laikos populārā graudauga sargo.

Dikensona sieva, protams, palepojās ar vīra izgudrojumu, un arī citas kaimiņienes vēlējās šādas slotas. Tā bizness diezgan strauji zēla un plauka, un drīz vien Dikensons izgudroja ar kājām darbināmu iekārtu, ar kuras palīdzību šīs saimniecībā noderīgās lietas varēja izgatavot daudz ātrāk, un tās bija arī kvalitatīvākas nekā ar rokām sietās. Lai dzīvo rūpnieciskā revolūcija!

Kad un kurš pirmais/pirmā slotu izmantoja rituāliem, nav zināms, taču tā tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem raganu un burvju atribūtiem. Līdzīgi kā burvju nūjiņa jeb zizlis, par ko stāstīsim kādā no nākamajām “SPĪGANĀM”.