Ģenētiskā ekspertīze ar 98% varbūtības pakāpi apliecināja: Terēzas bērna tēvs bijis tas pats Maikls!

Viduslaikos tapusī kristiešu mitoloģija pauž, ka inkubs ir dēmons jeb kritušais eņģelis, kurš pavedina gulošas sievietes. Jau pati šā vārda izcelsme ir zīmīga: no latīņu ‘incubare’ jeb “gulēt virsū”... Šis inkubs pie sievietes ierodas miegā un, kā mēdz teikt, nodarbojas ar viņu ar seksu, turklāt nereti pēc tā mēdzot piedzimt arī bērni.

Kristiešu klosteru dīvainais lāsts

Viduslaikos inkubu problēma bijusi tik aktuāla, ka katoļu pāvests Inocents VIII, kurš, kā zināms, pats izcēlies ar divkosīgu un zemu morāli, 1484. gadā izdevis speciālu bullu, kurā sniegti norādījumi, kā vajadzētu aizsargāties pret šo miesaskārīgo dēmonu. 

Dīvainā kārtā inkubi īpaši bija iecienījuši mūķenes. 

Avotos minēts, ka sieviešu klosteros ieslodzītās dievlūdzējas nezin kāpēc no viņiem laida pasaulē burtiski simtiem bērnu, savukārt vietējie katoļu mācītāji dziļā neizpratnē tikai grozīja galvas. Arī ārpus klosteriem, nespēdamas nekā citādi izskaidrot savu nevēlamo grūtniecību, sievietes bieži atsaucās uz šo nešķīsto būtni.

Sākumā inkubus attēloja kā atbaidošus kuprainos pundurus, un valdīja uzskats, ka no viņiem pasaulē nākušie bērni ir tādi paši kupraiņi vai citādi kroplīgi. Drīz faktiski visus jaundzimušos, kuriem piemita kaut kādas fiziskās novirzes, pasludināja par tādiem, kuri dzimuši nevis no likumīgā vīra, bet gan no inkubiem. Lai gan dokumentos esot vēstīts, ka, sākot ar 17. gadsimtu, inkubi sieviešu priekšā jau sākuši parādīties kā pievilcīgi vīrieši. Esot arī fiksēti gadījumi, kad tie bija pazīstami, taču jau nomiruši vīrieši. Tāpat nereti inkubi ieradušies nomirušo vīru veidolā.