Arī mūsdienās vieglas uzvedības sievietes mēdz dēvēt par hetērām. Lai arī šis vārds nācis no Senās Grieķijas reālijām, tur hetēras, arī neskatoties uz to, ka pelnīja sev iztiku, par maksu sniedzot mīlas priekus, tikai ļoti attālināti līdzinājās mūsdienu prostitūtām. Faktiski viņas vairāk līdzinājās japāņu geišām. Dažas zināmā mērā pat dievietēm.

Pamatā tās bija neprecētas sievietes, izglītotas un gudras, tādas, lai viņas kāds vēlētos redzēt sev līdzās. Par pielūdzējiem kļuva slaveni un augstus amatus ieņemoši ļaudis – politiķi, augstmaņi, karavadoņi, dzejdari, mākslinieki. Turklāt hetērai bija tiesības pašai izvēlēties sev partnerus, un viņa varēja atteikt vīrietim, ja kāda iemesla dēļ viņš nebija iepaticies. Atēnās bija ierīkots speciāls sludinājumu dēlis – tā dēvētais keramiks, un tajā vīrieši izkarināja savus priekšlikumus par randiņiem, vēršoties pie konkrētas hetēras. Ja viņa piekrita, tad zem attiecīgā piedāvājuma atstāja savu ziņojumu par laiku un vietu.

Atsevišķas hetēras Senajā Grieķijā bija pat ļoti slavenas un uzturējās visaugstākajā sabiedrībā, savukārt attiecības ar viņām uzskatīja par īpašu goda lietu. Piemēram, IV gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojusī Frina kalpojusi par modeli slavenajām statujām “Knidas Afrodīte” un “Kosas Afrodīte”, kuras izkalis lieliskais sengrieķu skulptors Prāksitels.