Teksasas Republika jeb vienkārši Teksasa no 1836. gada 2. marta līdz 1846. gada 19. februārim bija pilnībā suverēna valsts Ziemeļamerikā, kuras neatkarību bija atzinušas arī citas pasaules valstis. Tā rietumos un dienvidrietumos robežojās ar Meksiku, austrumos un ziemeļaustrumos – ar amerikāņu pavalstīm, proti, no franču ģenerāļa Napoleona ne gluži likumīgi nopirkto Luiziānu un Ārkanzasu, ziemeļos – ar tolaik vēl absolūti neorganizēto pārējo ASV teritoriju, kurā turpinājās pamatiedzīvotāju indiāņu apslepkavošana un kas aptvēra mūsdienu pavalstis Oklahomu, Kanzasu, Kolorādo un Vaiomingu, bet dienvidaustrumos tā atdūrās pret Meksikas līci. Tai bija arī savi ekspansionistiskie nolūki.

Teksasas revolūcija iesākās 1835. gada 2. oktobrī, neilgi pirms tā, kad Meksikas prezidenta un ģenerāļa Antonio Lopesa de Santa Annas režīms izsludināja jauno Meksikas konstitūciju, kas atcēla federālās republikas ietvaros esošo pavalstu varu un iedibināja centralizētu valdību. Revolūcija turpinājās vismaz sešus mēnešus, un 1836. gada 2. martā teksasiešu delegāti kongresā pasludināja Teksasas Neatkarības deklarāciju, lai gan reālā karadarbība turpinājās vēl līdz 21. aprīlim, kad parakstīja tā dēvētos Velasko līgumus, kas, pirmkārt, pasludināja kara izbeigšanu, otrkārt, nodrošināja Teksasas kā pilnībā neatkarīgas valsts nodibināšanu. Bet pirms tā Teksasas neatkarības centieniem bija sava gluži konkrēta vēsture.