Vēl joprojām bieži mēdz apgalvot, ka savulaik Ādolfs Hitlers varu Vācijā ieguva demokrātiskā jeb pilnībā legālā un likumīgā ceļā. Tostarp gan pētniekiem, gan visu iespējamo veidu opozicionāriem, gan vienkārši visa sev neizdevīgā noliegšanas entuziastiem šajā jautājumā ir arī tā dēvētais alternatīvais viedoklis.

Un tam ir pietiekami objektīvs pamats. Visbiežāk vēstījumi par to, kā Hitlers ieguva varu, izskan kopsolī ar mūsdienu kroplīgās demokrātijas procedūru vispārējo kritiku un nepārejošu faktiski jebkuru tā dēvēto vēlēšanu iznākumu apšaubīšanu. Proti, tiklīdz tuvākā vai ne tik tuvā valstī par augstāko vadītāju kļūst kāds sevi par demokrātiskām dēvējošu valstu īstenajiem pārvaldītājiem netīkams personāžs, acumirklī izskan šī jau krietni aprobētā universālā frāze – mēs taču labi zinām, kā 20. gadsimta 30. gados kādā Eiropas valstī visdemokrātiskākajā veidā varu ieguva kāds īpašs cilvēks, un tad nevienam nav šaubu, kurš konkrētais cilvēks ar to domāts, kurš te tagad ir tas pareizais un kurš pagalam nepareizais...