"Daudzi trimdas latvieši kaut ko šā vai tā rakstījuši, taču tik sistemātiski un tik ilgā laika posmā to darījis retais. Varbūt pat neviens. Vismaz savā vēsturnieka karjerā tik intensīvi un rūpīgi rakstītu dienasgrāmatu redzu pirmo reizi," tā vēsturnieks Kaspars Strods raksturo viņa rīcībā nonākušo trimdas latvieša Aleksandra Kalniņa (1911–2003) dienasgrāmatu. 

Par to 2022. gada beigās Strodam pastāstījuši Aleksandra Kalniņa radinieki, kurus interesējis, vai piecām kladēm ar pierakstiem par laiku no 1944. līdz 1960. gadam ir kāda vēsturiska vērtība. Jau pēc pirmajām lappusēm kļuvis skaidrs, ka ir. A. Kalniņš savu dzīvi un apkārtējos notikumus fiksējis ar apskaužamu regularitāti un detalizēti. Tā arī ir šī dokumenta kā vēstures avota viena no vērtībām. "Tur nav tā, kā redzēts citās dienasgrāmatās, ka kaut ko ieraksta pēc mēneša. Viņam nobīde ir augstākais nedēļa," saka vēsturnieks.

Trimdas personības itin bieži rakstīja un izdeva memuārus, kad piedzīvotais jau koriģēts, bet te rakstīts uzreiz, ar patiesām tā mirkļa emocijām un vērtējumiem. Ierakstītais vēlāk nav ne labots, ne svītrots. Tie brīžiem ir ļoti personiski ieraksti par karu un pēckara civilo dzīvi trimdā.

Biedrība "Hronologeja", kuru pārstāv Strods, šobrīd veic manuskripta sagatavošanu publicēšanai, kas plānota nākamgad ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Madonas novada pašvaldības finansiālu atbalstu.

Ātrais gūsts

Aleksandrs Kalniņš piedzima 1911. gada 19. novembrī Lubānas pagasta "Lapeniekos" kā zemnieka dēls. Latvijas armijā dienējis Jātnieku pulkā Daugavpilī. 1935. gadā iestājās Madonas aizsargu pulkā, kura sastāvā atradās līdz organizācijas likvidēšanai 1940. gadā. Padomju represijas Kalniņu ģimeni neskāra. Kara gados viņi turpināja nodarboties ar lauksaimniecību "Lapeniekos", līdz 1944. gada augustā, tuvojoties padomju armijai, dzimta nolēma doties bēgļu gaitās.