Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās, kad arī PSRS bija radījusi pati savu atombumbu un pasaulē iestājās tā dēvētais kodollīdzsvars, mūsdienās labi zināmās starpkontinentālās ballistiskās raķetes vēl nebija pat konstruktoru plānos, un par potenciāli iespējamā kodolkara taktikas stūrakmeni abu galveno lielās pretstāves lielvalstu – ASV un PSRS – militārie virsvadītāji tad uzskatīja drošu un efektīvu atombumbu nogādāšanu nomešanai uz iespējamā pretinieka teritorijas.

Tolaik speciālisti bija pārliecināti par to, ka šādu uzdevumu spēj atrisināt tikai bumbvedējs ar iepriekš vēl nepieredzētiem raksturojumiem. Tam katrā ziņā vajadzēja būt ātram, spējīgam veikt ilgu beznosēšanās lidojumu un vienlaikus arī pašam par sevi būt ļoti sarežģītam mērķim pretinieka iznīcinātājiem. Amerikāņu militāristi pirmie uzsāka izstrādāt tādu mašīnu, un tas tajā laikā bija viens no visambiciozākajiem un neordinārākajiem projektiem visā aviācijas vēsturē.