1953. gada 4. aprīlī boļševiku impērijā PSRS notika tāda kā neliela revolūcija, kuru lielā padomju sabiedrība varbūt lāgā pat nemaz nepamanīja, taču faktiski tā ļoti nopietni ietekmēja visu turpmāko tās attīstības gaitu. Šajā dienā ar spiedogu “Pilnībā slepeni” iznāca jaunā PSRS iekšlietu ministra Lavrentija Berijas pavēle Nr. 0068 “Par aizliegumu pret arestētajiem izmantot jebkāda veida piespiešanu un fizisku ietekmēšanu”.

Pašatmaskojošā pavēle

Labi zināms, ka Berijam pašam bija nežēlīga un odioza staļiniskā slepkavas reputācija, tāpēc mūsdienās daudzi jautā: kā gan tā varēja sanākt, ka tieši viņš kļuva par valstī izplatīto represiju mīkstināšanas galveno ierosinātāju? Kāds varēja būt viņa rīcības patiesais nolūks: reāla vēlme padarīt humānāku PSRS represīvo sistēmu vai vienkārši savākt vajadzīgos punktus cīņā par augstāko varu?

Daudzi mūsdienu pētnieki gan Krievijā, gan pasaulē pieļauj iespēju, ka vispirms jau nesen nomirušā Staļina tuvākie līdzgaitnieki vēlējās iespējami pārliecinošāk aizvērt lapaspusi, lai tādējādi paši nenonāktu moku kambaros, savukārt punktu vākšana cīņā par varu tur varēja būt tikai papildu faktors, un to jau tad efektīvāk varēja sasniegt nevis ar straujiem jaunieviesumiem, bet drīzāk gan ar līdzgaitnieku kompromitēšanu. Un, godīgi sakot, šādu ķēdīti varēja noiet, praktiski iztiekot bez tik pompozas pret arestētajiem īstenotas vardarbības atcelšanas...