Ne tikai Latvijas vieglatlētikā, bet arī pasaulē ir vairāki rekordi ar pamatīgi garu bārdu. Viens no tiem, iespējams, pats prestižākais, šodien atzīmē savu 37. gadskārtu, jo 1988. gada 16. jūlijā ASV olimpiskās komandas atlases sacensībās kaliforniete Florensa Grifita-Džoinere 100 metru distanci veica 10,49 sekundēs. Tik ātri neviena dāma joprojām uz šīs zemītes nav skrējusi.

Dabas dots talants vai farmakoloģija?

Šobrīd vieglatlētikas rekordu grāmatās olimpiskajās disciplīnās ir desmit pasaules rekordi, kas tika sasniegti pagājušā gadsimta 80. gados. Tas sakrīt ar laika posmu, kad savu uzvaras gājienu profesionālajā sportā piedzīvoja anaboliskie steroīdi – dopings, kas palielina sportistu muskuļu masu un fizisko spēku. Tolaik vēl nebija nodibināta Pasaules antidopinga aģentūra (WADA), taču dopinga pārbaudes tika veiktas un pa kādam grēkāzim arī noķēra. Lielākais skandāls izvērtās ap tā brīža pasaules rekordistu sprintā kanādieti Benu Džonsonu, kuru pieķēra 1988. gadā Seulas olimpiskajās spēlēs. Tas ir tas pats gads, kad dāmu sprintā dominēja Florensa Grifita-Džoinere jeb Flo-Džo, kā viņu dēvēja sporta aprindās. Lai arī amerikāniete karjeras laikā ne reizi netika pieķerta aizliegto vielu lietošanā, daudzi jautājumi joprojām palikuši neatbildēti. Kā tas nākas, ka sportiste, kuras personīgais rekords 100 metros līdz 1988. gadam bija 10,97 sekundes, pēkšņi to uzlabo gandrīz par pussekundi, bet 200 metros par 0,62 sekundēm! Kāpēc Flo-Džo, zinot, ka no nākamā gada sāks veikt dopinga pārbaudes ne tikai sacensībās, bet arī ārpus tām, piemēram, treniņnometnēs, 1989. gadā pēkšņi paziņo par karjeras beigām?