Pieņemts uzskatīt, ka pirmās iedzīvotāju liela apjoma deportācijas komunistiskais padomju režīms Latvijas teritorijā uzsāka 1941. gadā. Tomēr Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) vēsturniece Laura Kļaviņa teic, ka tas nav īsti precīzi, jo sākumi komunistiskajā ideoloģijā balstītajām represijām meklējami vēl dziļāk.

Kas bija šis Iskolats, un cik liela bija tā autonomija 1917./1918. gada lielinieciskajā Krievijā?

L. Kļaviņa: Pats Iskolats tika nodibināts pēc Latvijas sociāldemokrātijas 5. kongresa, kas 1917. gada augusta sākumā notika Rīgā, starp citu, Rīgas pilī. Iskolats bija civilā pārvalde. Sākumā tur ir gan sociāldemokrātu lielinieki, gan mazinieki, taču pārsvars bija lieliniekiem. Viņi arī diktēja noteikumus. 1917. gada septembra sākumā ķeizariskās Vācijas karaspēks devās uzbrukumā un okupēja Rīgu. Iskolats vispirms atkāpās uz Cēsīm, tad uz Valku. Droši vien ir dzirdēts tāds jēdziens "Iskolata republika", taču tāds apzīmējums nav pareizs. Paši lielinieki savam valstiskajam veidojumam, ja to tā var nosaukt, nekādu apzīmējumu nedeva. 

Bet varas monopols attiecīgajā reģionā, bez šaubām, atradās Iskolata rokās, un tas darbojās samērā autonomi no pārējās Krievijas.

Jāsaka, šī autonomija tolaik bija pašsaprotama, ja ņem vērā, kādas jukas un milzīgs haoss tobrīd pastāvēja Krievijā. Līdz ar to autonomija bija neizbēgama. Tā jau tas bija arī citās Krievijas guberņās. Petrogradā pieņēma Padomju Krievijas Tautas komisāru padomes dekrētus, kurus Iskolata režīms pārņēma, pielāgojot Vidzemes situācijai. Jo ne jau visus lielinieku centrālās vadības dekrētus varēja pārņemt burtiski. Vidzemē lielinieki paņēma galvenās idejas un pieskaņoja situācijai. 1917. gada 31. decembrī Valmierā notika Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju 2. kongress, ar kuru formāli noslēdzās Iskolata režīma izveides process. Kongresa galvenais uzdevums bija leģitimēt Vidzemē lielinieku apvērsumu, pasludināt Iskolatu par augstāko varu un noteikt darbības galvenos virzienus.